Ja būtu jānoformulē svarīgākais apzinātas dzīves dzīvošanai, tad noteikti saraksta augšgalā būtu, dzīvot dzīvu dzīvi, ar pilnu apziņu, ka neviens cits, izņemot mūs pašus to nevar padarīt ne labāku, ne sliktāku. Bet tīri praktiski, kas ir tas, ko varam sākt darīt šodien, lai tiešām mēs dzīvotu savu autentisko dzīvi? Šoreiz stāsts būs par pašu svarīgāko un vienkāršāko, ko varam savā labā paveikt.

Katra diena ir kā atsevišķa, maza dzīve ar tās sākumu un beigām. Katra nakts, kad mēs dodamies miega valstībā, ir kā maza nāve, kad mūsu ķermenis diktē, laiks atpūsties, atjaunoties, rīt būs atkal jauna diena ar saviem sākumiem, uzdevumiem, izaicinājumiem un iespējām. Rītdienas kvalitāti un uzdevumus noteiks iepriekšējās dienās paveiktais un tas, kā mēs noslēgsim šo dienu.

Domājot par savas dzīves harmoniju, man gribās noelsties ar visiem Uh! un Ah! Tas ir kā skaists, garšīgs un sulīgs sapnis uz ko es patstāvīgi tiecos, bet realitātē ir sajūta, ka tas nepārtraukti kaut kur aizslīd. Arī strādājot ar klientiem novērojams, ka bieži lielākā problēma ir tajā, lai saprastu ko īsti darīt – skriet vai atslābt, citiem vārdiem, ko darīt, lai dzīve būtu pēc iespējas patīkamāka un iekšējās sajūtas harmoniskākas.

Kāds gudrs cilvēks reiz man teica: Kāpēc man atpūsties, ja es nenogurstu? Kāpēc man atslābināties, ja es nesaspringstu? Un tajā ir dziļa doma – apstāties, pārslēgties pirms nogurums vai saspringums ir iestājies. Nemētāties no viena galēja stāvokļa pretējā – no spriedzes apātijā, no hiperaktivitātes bezdarbībā, apstāties pirms šī sarkanā līnija ir pārkāpta. Kā nekā, dzīve naski mums māca, ja kaut kur saforsēsim, pretējais stāvoklis iestāsies automātiski neaicināts. Ja badosimies, pēc tam prasīsies kārtīgi noēsties. Ja kaut kur skoposimies, kaut kur citur būsim izšķērdīgi. Ja kādā jomā būsim pārāk stingri pret sevi, kādā citā jomā dosim sev pārāk lielas atlaides utjp.

Katrai no mums ir savi ikrīta rituāli, kā duša, rīta rosme, iemīļotā dzēriena izbaudīšana, mati, nagi, make-up un ne tikai, kas ļauj iešūpoties un noskaņoties jaunai dienai. Ar veselīgu humoru mēs varam pasmieties, ka no rīta mēs uzzīmējam savu seju. Savukārt stereotipiski dažkārt varam saskarties ar pārmetumu – cik ilgi uz tevi būs jāgaida? Aicinu ielūkoties dziļāk, kas aiz tā visa slēpjas.

Kad mēs iztēlojamies laimīgu sievieti, tad visbiežāk mēs redzam skaistu, mierīgu, pārliecinātu par sevi sievieti no kuras burtiski strāvo, ka viņa izbauda savas attiecības ar dzīvi. Lai arī dabas dotumiem un materiālās pasaules iespējām ir liela nozīme, tomēr iekšējo strāvojumu un harizmu, mirdzošās acis un visaptverošo labvēlību, kas no šādas sievietes strāvo, nekas nespēj aizstāt.

Vai nebūtu burvīgi, vienā dienā pamosties un atklāt, ka esi kāds ģenētiskais brīnums, kurā ir atklājusies kāda īpašā superspēja – auru redzēšana, dziedināšana ar rokām, domu lasīšana, nākotnes gaišredzēšana vai kas cits? Arī populārāko filmu un seriālu sižetu līnijas bieži vijas ap kādām galvenā varoņa īpašajām dotībām, kas palīdz cīņā ar ļauno un ne reti arī glābt pasauli. Palūkosim, kas slēpjas aiz mūsu intereses par supervaroņiem un ilgām pēc neparastām spējām.

Būsim godīgi, apgūstot kārtējo sistēmu vai metodiku, izpildot testus, apmeklējot astrologus, numerologus, reinkarnaciologus un citus speciālistus, mēs ļoti, ļoti ceram, ka atklāsim, cik patiesībā esam īpaši. Dažkārt to darām vēl smalkākā veidā, nevis meklējot speciālistus, bet ienirstot kādā filmas sižetā, pilnībā saplūstot ar galveno varoni un, kaut uz filmas laiku, savā prātā izdzīvojam pieredzi, kurā esam apveltīti ar sevišķām dotībām vai īpašu likteni.