Vai nebūtu burvīgi, vienā dienā pamosties un atklāt, ka esi kāds ģenētiskais brīnums, kurā ir atklājusies kāda īpašā superspēja – auru redzēšana, dziedināšana ar rokām, domu lasīšana, nākotnes gaišredzēšana vai kas cits? Arī populārāko filmu un seriālu sižetu līnijas bieži vijas ap kādām galvenā varoņa īpašajām dotībām, kas palīdz cīņā ar ļauno un ne reti arī glābt pasauli. Palūkosim, kas slēpjas aiz mūsu intereses par supervaroņiem un ilgām pēc neparastām spējām.

Būsim godīgi, apgūstot kārtējo sistēmu vai metodiku, izpildot testus, apmeklējot astrologus, numerologus, reinkarnaciologus un citus speciālistus, mēs ļoti, ļoti ceram, ka atklāsim, cik patiesībā esam īpaši. Dažkārt to darām vēl smalkākā veidā, nevis meklējot speciālistus, bet ienirstot kādā filmas sižetā, pilnībā saplūstot ar galveno varoni un, kaut uz filmas laiku, savā prātā izdzīvojam pieredzi, kurā esam apveltīti ar sevišķām dotībām vai īpašu likteni.

Būt kas vairāk, nekā tu esi

Veselīgā veidā ticība brīnumiem savu spēku rod mūsu iekšējā bērnā. Tajā psiholoģiskajā arhetipā mūsos, no kura smeļamies dzīvesprieku, rotaļīgumu, spontanitāti, mirdzošās acis un radošumu.

Tomēr, tāpat kā visam mūsu dzīvēs, arī tam ir sava ēnas puse jeb neveselīgā ticība brīnumiem. Tā izpaudīsies pārliecībā, ka no mums pašiem nekas nav atkarīgs un mēs savā dzīvē neko mainīt nevaram. Tādos brīžos mēs it kā ceram uz brīnumu, ka mūža mīlestība vienā dienā vienkārši pieklauvēs pie mūsu durvīm, ka kādu rītu pamodīsimies apveltīti ar maģiskām spējām vai talantu vai miljoni vienā brīdī vienkārši paši atnāks pie mums … 

Kas šim visam ir kopējs? Atbildības pārcelšana par savu dzīvi uz kādu ārēju tēlu, apstākli, notikumu, arī dievu, par to, kas ir un kas nav mūsu dzīvēs, bet cilvēks no kura nekas nav atkarīgs, patiesībā ir upuris.

Ļoti spilgti brīnumu un maģijas tēma mūsu dzīvēs aktualizējas svarīgās dzīves pārējās – uzsākot skolas gaitas, pusaudžu gadu nezināmie un nākamie lielie izaicinājumi – darbs, nāve, veselība, finanses, bērni un daudz kas cits, ar ko saskaramies vai darām pirmo reizi, tai skaitā, ceļošana uz svešām zemēm.

Tas izaicinās, satrauks un vienlaicīgi vilinās ar savu noslēpumainību. Lai kvalitatīvi izietu šīs pārejas, mums ir jābūt paļāvīgiem un drosmīgiem kā bērniem, noticot kaut kam ārpus mums un mūsu pieredzes. Noticot brīnumam un sekot kādam nepārvaramam impulsam pieredzēt jauno un caur to augt un kļūt kam vairāk.

Šādos brīžos mēs esam kā sēkla tumšā zemē, mēs neredzam kurp doties, bet sajūtot zemes valgmi un aicinošos saules starus (labvēlīgus apstākļus), pāršķeļam sēklas apvalku (pārvarot savas bailes un ieradumus), sākam augt, vienlaicīgi dzenot saknes dziļumā un asnu pretī gaismai (nezināmajā).

Varoņa augstākais sasniegums ir uzveikt tumsas nezvēru, tas ir ilgi gaidītais apziņas triumfs pār bezapziņu. ~K.G. Jungs

Tas prasīs varonību un drosmi, kas palīdzēs pārvarēt iekšējos baiļu dēmonus. Kā tev liekas, kas būs pirmie zvaniņi, kas liecinās par svarīgām dzīves pārejām ar jauniem nezināmajiem?

Var teikt, diskomforts un neapmierinātība, bet kopā ar to, mēs, visticamāk, uzsāksim savu superspēju meklējumus (jo vēlamies būt kas vairāk), kā arī labprāt identificēsimies ar kādiem filmu vai spēļu varoņiem, lai vismaz uz brītiņu piedzīvotu to spēku, kas mums pašiem ir vajadzīgs, lai izietu nezināmajā teritorijā.

Varoņu skaistums un posts

Personīgo varoņdarbu veikšana var notikt ļoti dažādos līmeņos un dzīves situācijās, bet pašos pamatos tas būs kā dievišķā dzirksts mūsos, kura radīs impulsu un caur to arī atbrīvos enerģiju, lai mēs spertu soli nezināmajā.

Varonība kā atbrīvošanās no ierobežojumiem - būs atļaujas došanu sev dzīvot savādāk. Bieži, tas ir saistīts ar atidentificēšanos no upura lomas (vai nenobriedušās savas personības šķautnes), lai uzņemtos pilnu atbildību par to kā tālāk dzīvot. Šeit var būt šķiršanās, aiziešana no mājām, valsts maiņa, darba uzteikšana un daudzas citas “ārkārtas” situācijas.

Varonība kā dzīvesveids. Ir tādi cilvēki, kuri patstāvīgi riskē, iziet jaunajā, glābj citus, ziedo savas intereses kāda lielāka mērķa vārdā, patstāvīgi dzīvo uz savu spēku robežas, bieži pārpūlas, bet apstāties arī nevar. Tās ir visu varošās mammas, kuras nespēj apstāties, bieži arī biznesa cilvēki, kā arī daudzu glābjošo profesiju pārstāvji.

Varonība kā patapinātais dzīvesveids. Mēdz būt arī tā, ka cilvēks, kurš ilgus gadus plūdis pa straumei, iziet uz iekšējo varoņdarbu, un iegūst ar neko neaizstājamo brīvības un “viss ir iespējams” sajūtu no kuras kļūst atkarīgs. Šāds cilvēks ļoti baidīsies iekrist atpakaļ vecajās dzīves sliedēs, piemēram, iestigt slinkumā, pazaudēt sevi attiecībās, palikt atkal resns u.tml. Tādēļ, lai tas neatkārtotos, cilvēks it kā “ieciklējas” uz šo tēmu un patstāvīgi sevi tur paaugstinātā tonusā.

Varonība ir kā ķermeņa reakcija uz ekstrēmu situāciju, pastiprināti ražojot adrenalīnu, lai varētu ar to tikt galā, tikai jau dzīves notikumu mērogā. Tādēļ, tajā brīdī, kad esam pārņemti ar šo savu varoņdarbu (lasi – darām ko sev neierastu vai nezināmu), mēs it kā atņemam spēku un jaudu no citām dzīves sfērām. Tā piemēram, šķiroties mēs būsim pārņemti ar ģimenes pārkārtošanu, un mazāk pievērsīsim uzmanību veselībai, pašrealizācijai, naudai utt.

Tādēļ ilgstoši būt savās dzīvēs par varoņiem lielākai daļai no mums nemaz nav lemts un pat var būt ļoti neveselīgi. Tādā veidā mēs riskējam savu dzīvi pārvērst par bezgala garu glābšanas akciju, kurā sakārtojot veselību, atklājam, ka ir problēmas ar naudu. Kad atrisinām naudas jautājumus, sāk klibot partnerattiecības. Piekārtojam tās, te uzrodas problēmas ar bērniem utt. 

Turklāt - supervaronis ir vīrietis. Citiem vārdiem, tā ir vīrišķā - mērķorientētā enerģija. Tā tiecas uz mērķi un mazāk uzmanības pievērš procesam un tam, kas notiek ar mums pašiem, ceļā uz to. Tādēļ ilgstoša varonība sievietēm nozīmēs arī sievišķo kvalitāšu nomākšanu.

Supervaroņu kultivēšana

Lielā daļā pasaules, galvenokārt, pateicoties amerikāņu “grāvējiem”, ļoti populāras ir tieši dažādas supervaroņu leģendas un sāgas. Ko tas liecina par mums? Manuprāt, to, cik ļoti mēs kā sabiedrība jau esam nobriedusi lielam varoņdarbam – kvalitatīvām pārmaiņām, kuru rezultātā varētu izmainīties ne tikai vērtības, bet spēja uzņemties arī individuālo atbildību par zemi, kultūru un to, ko mēs atstāsim nākamajām paaudzēm. Varbūt nejaušība, bet varbūt arī ne, šai vispasaules pandēmijas krīzei, kura jau kā ārējais motivators veicina visas sabiedrības un arī katra personisko iziešanu uz zināmu varoņdarbu.

Apzināti mainīties

Mēs kā bērni augot piedzīvojam neskaitāmas vecumposmu krīzes, kad pieaugot, nobriestot un apgūstot dzīves likumus, maināmies. Tas viss notiek bez mūsu tiešas ziņas vai apzinātās izvēles, tā vienkārši ir ieprogrammēts mūsu ķermenis un smadzenes.

Pusaudžu gadu varonība var likties sīkums, jo hormoni var diktēt savus noteikumus un arī dzīves pieredzes trūkums piedod drosmi, bet kā ar spēju iziet uz varoņdarbu savos 30, 50, vai varbūt 80 gados? Izrādās tad, kad jau tik daudz ko zinām, protam un esam izmēģinājuši, kad ieradumi ir veidojušies un attīstījušies ne vienu vien desmitgadi, arī tuvie un mīļie ir pieraduši pie mūsu vecās versijas, bieži arī enerģijas ir mazāk un veselība trauslāka, mainīties ir daudz grūtāk.

Lai arī tas būs daudz lielāks izaicinājums, tomēr apzināti iziet uz savu iekšējo varoņdarbu, lai mainītu sevi, savu dzīvi vai pasauli sev apkārt, ir ar daudz lielāku potenciālu. Tā ir dzīves radītāja (var teikt arī maga, priesterienes vai spīganas) stratēģija un, godīgi, pieredze ir arī ļoti labs palīgs. Tas, ko ar savām rokām esam radījuši, ar savām emocijām piepildījuši un ar savu prātu apzināti vadījuši, iegūst milzu vērtību un cieņu mūsu pašu acīs. Mēs kļūstam par varoņiem – brīndumdariem paši sev. Manuprāt, tieši tas ir veids kā mēs patiesi iemācamies manifestēt brīnumus savā dzīvē un piepildīt savu dvēseles kausu ar jaunām prasmēm, spējām un talantiem, kuri paliks ar mums arī nākamajās dzīvēs.

Ar zināmu regularitāti saņemoties aizvien jauniem varoņdarbiem manā dzīvē samazinās laiks, ko veltu filmām par supervaroņiem un ar īpašām spējām apveltītiem cilvēkiem. Tā vietā es atklāju savas super spējas, kuras izrādās ir gana daudz, un pašā pamatā – drosme mēģināt, neatlaidība un spēja atzīt gan savu vājumu, gan arī spēku.

Autore Jana Reķe

©Žurnāls Spīgana 2(10) aprīlis/maijs 2021, rubrika Apzinātība, 48.-49.lpp.

©Latvijas Mediji, 2021

Pievienot komentāru