rock 4239769 1280Domājot par savas dzīves harmoniju, man gribās noelsties ar visiem Uh! un Ah! Tas ir kā skaists, garšīgs un sulīgs sapnis uz ko es patstāvīgi tiecos, bet realitātē ir sajūta, ka tas nepārtraukti kaut kur aizslīd. Arī strādājot ar klientiem novērojams, ka bieži lielākā problēma ir tajā, lai saprastu ko īsti darīt – skriet vai atslābt, citiem vārdiem, ko darīt, lai dzīve būtu pēc iespējas patīkamāka un iekšējās sajūtas harmoniskākas.

Kāds gudrs cilvēks reiz man teica: Kāpēc man atpūsties, ja es nenogurstu? Kāpēc man atslābināties, ja es nesaspringstu? Un tajā ir dziļa doma – apstāties, pārslēgties pirms nogurums vai saspringums ir iestājies. Nemētāties no viena galēja stāvokļa pretējā – no spriedzes apātijā, no hiperaktivitātes bezdarbībā, apstāties pirms šī sarkanā līnija ir pārkāpta. Kā nekā, dzīve naski mums māca, ja kaut kur saforsēsim, pretējais stāvoklis iestāsies automātiski neaicināts. Ja badosimies, pēc tam prasīsies kārtīgi noēsties. Ja kaut kur skoposimies, kaut kur citur būsim izšķērdīgi. Ja kādā jomā būsim pārāk stingri pret sevi, kādā citā jomā dosim sev pārāk lielas atlaides utjp.

Es to iztēlojos kā šūpoles, kur patstāvīgi esam augšā vai lejā, bet pati harmonija ir tas balanss, kad spējam noturēt līdzsvaru pa vidu.

Kāpēc iekšējo harmoniju ir tik grūti sasniegt un pēc tam arī noturēt? Droši vien tāpēc, ka mēs visi esam tikai cilvēki - mēs pieķeramies, aizraujamies, baidāmies un jaucam mīlestību ar īpašuma tiesībām, atkal un atkal iekrītot “šūpolēs”. Bet pats iemesls, kāpēc mēs ielīpam šādos stāvokļos ir nezināšana. Mēs nezinām savus iekšējos likumus – mūsu ego, šīs dzīves personības galvenās iezīmes ar kurām gribi negribi jārēķinās. Mēs nezinām kosmiskos (dieva) likumus, kuri darbojas neatkarīgi ne no kā. Mēs piemirstam, ka esam dvēseles, kas dzīvo šo zemes dzīvi, un ka mūsu dvēseles gaismas atvēršanai un izpaušanai robežas nepastāv.

Cik mēs esam interesanti! Mēs zinām, ka pārēdoties nejutīsimies labi, vai ka pārāk vēlu ieejot gulēt, riskējam ar sliktāku pašsajūtu nākamajā dienā, bet kāpēc mums tik un tā tik bieži “paslīd” kāja? Un šeit parādās vesela virkne variantu - dzīve ir palikusi pārāk vienmuļa un dažkārt neapzināti gribās tai piedot pipariņu, piemēram, sagādājot sev papildus strespilnas situācijas. Dažkārt mēs jūtamies kā bērni un gribam vienkārši paspēlēties un izmēģināt visu, kaut kur iekšēji cerot, ka šoreiz viss būs savādāk. Vēl cits iemesls - emocionālā anestēzija, kad nespējam konkrēto problēmu atrisināt tieši, tad to mētājam kā karstu kartupeli, veicinot “aizņemtības ilūziju”, lai tikai nebūtu situācija jārisina. Un pat šeit, ja papētītu dziļāk, mēs gala rezultātā nonāktu pie secinājuma – mēs nezinām savus iekšējos vai kosmiskos likumus, kuri vienkārši būtu jāievēro, lai dzīvē atjaunotos harmonija.

Harmoniska dzīve ir garlaicīga!?!

Kad biju izteiktos sevis meklējumos, es ļoti daudz lasīju garīgo literatūru. Ļoti mīlēju tieši Ošo grāmatas, jo tās lika patiesi dziļi aizdomāties par lietu dabu un pasaules kārtību. Atceros vienā no grāmatām bija teksts, ka patiesi garīga cilvēka gala mērķis ir, lai dzīve kļūtu garlaicīga. Tajā brīdī es burtiski aizlidināju šo grāmatu pa gaisu un ļoti ilgi neņēmu to rokās, bet galvā šo domu atceros pat tagad, pēc vairāk kā 10 gadiem.

Pieņemt, ka mūsu garīgo centienu un harmoniskas dzīves rezultāts būs “garlaicība” ir ļoti provokatīvi un izaicinoši. Patiesi, ja iet runa par to, ka dzīves krāsas sniedz attiecību drāmas, apvainošanās, skriešana pa galvu pa kaklu un dažādu piedzīvojumu medības, tad no šāda viedokļa, tiešām, apzināta un garīgi praktizējoša cilvēka dzīve ir garlaicīga. Tā visa vienkārši nav un pat tad, ja kaut kas no tā šad tad uzplaiksnī, tas ir salīdzinoši ātri gaistošs un viegli noregulējams. Bez tam, tas vienmēr liecinās par to, ka mūsos ir atvērušies papildus resursi, kas ļauj sevi iepazīt vēl plašākā spektrā nekā līdz šim.

Harmonijas lamatas:time 1528627 1280

  • Viltus harmonija būs gadījumos, kad mums pašiem ir sajūta, ka esam harmoniski un mūsu dzīve ir izdevusies. Cilvēki, kuri ir iekrituši viltus harmonijā ļoti dāsni dalās ar to, cik viņu dzīve ir izdevusies. Ciešāķ pavērojot, bieži rodas sajūta, ka cilvēks to dara pārāk intensīvi, dažkārt uzbāzīgi, it kā gribētu pārliecināts pats sevi un noteikti visus citus.

Šīs situācijas galvenā problēma ir, ka cilvēkam nepietiek enerģētiskā spēka vai izpratnes (gudrības) atzīt, ka kaut kas īsti viņa dzīvē nestrādā. Dēļ tā, ka notiek patieso vērtību aizvietošana ar maldīgajām, notiek tāda kā pārspīlēta pieķeršanās tām. Piemēram, mīļotais cilvēks sāk skatīties pa malām, bet tā vietā, lai situāciju risinātu, tiek daudz enerģijas veltīts, lai radītu fantastisku attiecību iespaidu, kas veicina neveselīgu piesaisti otram. Diemžēl, šeit atbilst arī piemērs “sit, tātad mīl” un citas līdzatkarīgās situācijas.

Parasti ir jāsasniedz galējā robeža, kaut kam “jānotiek”, lai cilvēks sasparotos situāciju risināt. Gudri padomi no malas nedarbosies.

  • Iestrēgšana harmonijā savā būtībā ir kā iestrēgšana komforta zonā. Tas notiek tad, kad ilgi un grūti esam gājuši savā dzīvē uz kādu mērķi– laimīga ģimenes dzīve, veiksmīga karjera, labiekārtota dzīves vieta utml. Kad mērķis ir sasniegts, mēs varam “beidzot sākt dzīvot” un vairs negribam neko mainīt – viss ir labi! Mani lielākie mērķi ir sasniegti! Man nekas vairāk nav vajadzīgs! Šajā brīdī mēs riskējam sākt stagnēt un nepieņemt jaunus dzīves izaicinājumus, dažkārt pat aizstāvēties vai norobežoties no pasaules, lai tikai netiktu izjaukts šis sasniegtais līdzsvars.

Šeit būs tendence izvairīties no jebkādas spēcīgi satraucošas jaunas pieredzes. Ļoti bieži šajās lamatās iekrīt cilvēki, kuri ir sasnieguši zināmu iekšējo briedumu, apzinātības līmeni.

Risinājumu meklē izpratnē: Virs debesīm ir debesis.

  • Vērtējošā prāta lamatas – prāts mēdz situācijas vērtēt, nodēvējot tās par labām, sliktām, harmoniskām, destruktīvām, dievīgām vai apgrēcīgām, piedodot tām zināmu nokrāsu, dažkārt pat neiedziļinoties no kurienes mūsos ir radušies šie zīmogi.

Mēdz teikt - kā kuģi nosauksi, tā arī viņš peldēs. Tā iespaidā pat vislielākās dieva dāvanas pārvēršas par smagu nastu. Piemēram, nav vīrs – tā ir problēma; ir vīrs – tā ir cita veida, bet tomēr problēma utml.

Galvenā pazīme – kategoriskums jeb neelastīga sevis vai situācijas uztvere. Tad kad mums nav pašiem savs viedoklis, mēs to ļoti precīzi patapinām no kāda cita cilvēka, tādēļ mēs problēmu vai neapmierinātību nevaram elastīgi virpināt, pārcilāt un no visām pusēm aplūkot. To var tikai cilvēks, kura viedoklis, dziļā lietu dabas izpratne ir dzimusi viņā pašā.

Tādēļ, ja tu saki, ka tava dzīve ir slikta vai tu neesi gana mīlama, skaista utml., ja šī doma būs iesēta no citiem cilvēkiem, tu nevarēsi atbildēt uz jautājumu, kas konkrēti ir slikti un pilnībā absolutizēsi šo “sliktumu” ar it visu, kas tavā dzīvē ir. Tādēļ šeit galvenais būtu atsekot šos “zīmogus”.

Harmonija kā gala mērķis?!

Vienīgais ļoti pārliecinošais gala mērķis pēc kura var droši likt punktu – Nāve! Tā ir kā vienīgais statiskais rezultāts. Viss pārējais, dzīvais vienmēr būs kustībā un pārmaiņās.

Mūsu harmonija ir burvīga balva par jau paveikto, bet tas nav mērķis, kuru sasniedzot viss apstājās. Arī pati harmonijas izjūta ir patstāvīgi mainīga. Tā iet roku rokā ar konkrētā dzīves posma galvenajiem uzdevumiem un mūsu sevis izziņu. Jo vairāk sevi un šo pasauli, arī tās likumu kontekstā, pazīstam, jo bagātāki mēs esam un jo spilgtāk mūsu dievišķā gaisma tieksies izpausties dzīvē, spējot uzņemties aizvien lielākus uzdevumus, lai jau mums visiem kopā padarītu šo pasauli par labāku vietu kur būt. Tādēļ esam – dzīvi! Īsti!

 

Prakse savas harmonijas zonas un potenciāla apzināšanai:

  • Vismaz piecas dienas katru vakaru izraksti spēcīgākās emocionālās pieredzes (situācijas, sarunas, vides, nodarbes, cilvēkus utt.), kuras tevī ir izsaukušas kādas reakcijas, pārdomas vai sajūtas. Derēs arī atslēgvārdos, galvenais, lai paši saprastu.
  • Pēc izrakstīšanas sagrupē vai ar krāsu sadali tās 3 kategorijās: harmoniski, disharmoniski, nezinu. Kur harmoniskās un disharmoniskās zonas skaidri parādīs tavas iekšējās robežas un būs saistītas ar sevis zināšanu, iekšējo gudrību.
  • Noslēgumā ir vērts meklēt likumsakarības, īpaši pievēršot uzmanību situācijām un stāvokļiem, kuri atkārtojas. Harmoniskās ieskicēs tavu primāro harmonijas/komforta zonu. Disharmoniskās ieskicēs situācijas, kur iespējams tu esi iestrēgusi. Zona Nezinu – liecinās par tām “darba situācijām”, caur kurām tu mēģini sevi iepazīt un audzēt savu iekšējo gudrību.

 

Autore Jana Reķe, 2021

©Žurnāls Spīgana 4(12) augusts/septembris 2021, rubrika Apzinātība, 46.-47.lpp.

©Latvijas Mediji, 2021

Pievienot komentāru