woman 5658211 1280Katrai no mums ir savi ikrīta rituāli, kā duša, rīta rosme, iemīļotā dzēriena izbaudīšana, mati, nagi, make-up un ne tikai, kas ļauj iešūpoties un noskaņoties jaunai dienai. Ar veselīgu humoru mēs varam pasmieties, ka no rīta mēs uzzīmējam savu seju. Savukārt stereotipiski dažkārt varam saskarties ar pārmetumu – cik ilgi uz tevi būs jāgaida? Aicinu ielūkoties dziļāk, kas aiz tā visa slēpjas.

Kad mēs iztēlojamies laimīgu sievieti, tad visbiežāk mēs redzam skaistu, mierīgu, pārliecinātu par sevi sievieti no kuras burtiski strāvo, ka viņa izbauda savas attiecības ar dzīvi. Lai arī dabas dotumiem un materiālās pasaules iespējām ir liela nozīme, tomēr iekšējo strāvojumu un harizmu, mirdzošās acis un visaptverošo labvēlību, kas no šādas sievietes strāvo, nekas nespēj aizstāt.

Tā vai citādi, mēs laiku pa laikam arī pašas sevi varam noķert šādā stāvoklī, sevišķi spilgti, kad esam iemīlējušās, priecājamies, kad ir sasniegts kāds svarīgs dzīves atskaites punkts. Šādos brīžos apkārtējie cilvēki šķiet mīļi un jauki, garāmgājēji apstādina, lai izteiktu komplimentu vai paprasītu laiku, viegli tiek uzsākta saruna ar nepazīstamiem cilvēkiem, jokots un smiets. Visa pasaule šķiet pilna brīnumiem un iespējām un, kas ne mazāk svarīgi, mēs arī pašas esam gatavas spontāni mesties dzīves dejā. Cik skaisti būtu, ja šādās enerģijās un sajūtās mēs varētu dzīvot vienmēr!

Mābībstundas

Lai vai cik saulaini un gaiši mēs nebūtu, dzīve nāk komplektā ar zināmām mācībstundām. Ja tā nav mūsu situācija, mēs tikai varam pabrīnīties, kur otrs tajā saskata problēmu. Tanī pat laikā – pašiem apmaldīties trijās priedēs tad, ja tā ir “mūsu” mācībstunda, ir klasika no klasikām.

Tādēļ, kamēr vien mēs augam, maināmies un pilnveidojamies, statiska apmierinātība un laimes sajūta nemaz nav iespējama. Ideālā variantā dzīvei būtu jābūt kaut kur pa vidu – starp veco un jauno, starp skaisto un neperfekto, kā upei, kas plūst mums cauri, vienlaicīgi mainot gan mūs pašus, gan pasauli mums apkārt. Galu galā viss jaunais rodas no pretējo enerģiju sarīvēšanās, kas pats par sevi ir gan sāpīgi, gan arī patīkami. Padomā, kā šīs kontrastējošās sajūtas izpaužas - seksā, dzemdību kontrakcijās, radošajās mokās… mīlestībā…

Ah, mana neideālā dzīve!

Cik bieži mēs dzirdam cilvēkus sakām:

  • ja man būtu nauda, tad es būtu dāsnāks, skaistāks, veselāks;
  • ja man būtu vīrs, es būtu sievišķīgāka, laimīgāka, gatavotu ēst;
  • ja man būtu laiks, es būtu harmoniskāka, apmierinātāka vai vēl kāda.

Šī ir tāda prāta stratēģija, kas patiesībā ļauj attaisnot savu motivācijas trūkumu vai nevēlēšanos kaut ko savā dzīvē konkrētajā jomā mainīt.

Perfekcionistiem, kuri nespēj pieņemt “neideālo” (sava prāta uztverē) sevi ar savu “neideālo” dzīvi, šī stratēģija lieliski kalpo par attaisnojumu savam neperfektumam (jo trūka laiks, nauda utml.) No divām iespējām – pieņemt sevi, savu dzīvi tādu kāda tā ir, bez kritikas, noticēt, ka dvēsele, augstākie spēki zina labāk, kas mums ir vajadzīgs, vai arī meklēt mierinājumu attaisnojumā, neapzinātā veidā mēs visticamāk izvēlēsimies pēdējo.

Tā vai citādi, dažādi ne-stāvokļi ir daļa no mūsu pārejas jaunajā sevis un pasaules izjūtā, kontrastējošās sāpes pirms liela prieka, sažmiegšanās pirms izplešanās un lielā lēciena. Citējot sufi mistiķi Rumi: “Ievainojumi ir vieta pa kuru mūsos ieplūst gaisma”. Neatņemama dzīves sastāvdaļa arī tiem, kuri liekas ideāli TV ekrānos vai sociālajos tīklos. Šādos ne-stāvokļos ir gluži dabiski piedzīvot fiziskas sāpes, slimības, zaudējumu ciešanas, pretenzijas, pesimismu un daudzas citas, ne tās gaišākās, bet tik ļoti dzīves paletei vajadzīgas noskaņu krāsas.  

Sāpes neattaisno pārestību

Iedomāsimies vai atcerēsimies, kā mēs izturējāmies pret saviem tuvajiem un mīļajiem, arī kolēģiem un svešiniekiem, kad mums kaut kas sāpēja, kad mums bija kāds ne-stāvoklis. Visticamāk, tālu nebūs jāmeklē, ir tāda sajūta, ka vairāk nekā 99% cilvēces apzināti vai neapzināti ar savām sāpēm, bailēm un ciešanām attaisno - bezdarbību, rupjību, necieņu, skopumu, atkarības, izmantošanu, melus, krāpšanu un citu destruktīvu uzvedību. Tas būtu kā dzīvot pēc principa, ja man sāp, es gribu, lai tev arī sāp.

Vai tad tu vēl nezini? Tā ir tava gaisma, kas izgaismo pasauli.

~Rumi

Tā, piemēram, sieviete, kuru pametis mīļotais cilvēks, var projicējot šīs sāpes uz āru - šo pieredzi izmantojot par attaisnojumu manipulācijai, izmantošanai un krāpšanai jaunajās attiecībās. Projicējot šīs sāpes uz iekšu – norakstīt sevi kā sievieti, pārstājot rūpēties par savu izskatu, veselību un dzīves kvalitāti kopumā. Īsi pēc šāda tipa emocionālās traumas – viena vai otra galējība būs dabiska, jo palīdzēs psiholoģiski nokompensēt sāpes, bet ilgākā laika periodā liecinās par iestrēgšanu pagātnē un savas dzīves būvēšanu tikai caur šīs sāpīgās pieredzes prizmu.

Maz ir to cilvēku, kas apzinās no kurienes kājiņas aug viņu sarkasmam, īgnumam, aizvainojumiem un asajai valodai. Maz ir to cilvēku, kas apzinās, ka PAŠU SĀPES NEATTAISNO SĀPJU NODARĪŠANU OTRAM.

Noskaņojums kā garīga prakse

Patiesībā mēs visi gribam būt laimīgi un dzīvot laimīgā pasaulē. Mums ir beidzot jāsamierinās un jāatbrīvojas no tā naivuma, kas gaida ideālos apstākļus (nauda, laiks, cilvēks, enerģija utt.), kas ļaus vienā dienā vienkārši pamosties laimīgai, veselai, skaistai un apmierinātai. Savu iekšējo stāvokļu apzināta vadīšana un mainīšana ir viena no nozīmīgākajām garīgajām praksēm, ko mēs savā dzīvē katrs varam veikt. Visi! Bez izņēmumiem! Šajā pat mirklī!

Patiesa garīgā prakse ir spējā apzināti vadīt savu noskaņojumu un savus iekšējos stāvokļus.

Šis nav stāsts par amerikāniski mākslīgo smaidu, savu emociju noliegšanu vai fizisko sāpju slāpēšanu ar tabletēm, bet gan par atidentificēšanos no cietēja – upura lomas, kas līdzinās maza bērna pārliecībai, ka visa pasaule viņam ir parādā. Šis ir uzaicinājums iepazīt savu emociju dabu un rast veidu ergonomiski tās izpaust, iepazīt savu ķermeni un atrast veidu kā par viņu parūpēties, lai tas nedominētu pār mūsu vērtībām, atkost sava prāta iemīļotos knifiņus, kas dzen pārspīlētā paškritikā vai pesimismā, lai tas nesabotētu jūsu panākumus. Jo patiesībā mūsos vienmēr ir kāda klusa, vērojoša sajūta, kura skaidri zina: šīs dusmas notiek ar tevi, bet tu neesi tikai šīs dusmas; kad sāp roka, tu skaidri zini, ka tā ir tikai sāpoša ķermeņa daļa, tas pat nav viss tavs ķermenis; šī ir tikai paškritiska doma galvā, arī šī doma neesi tu. Tu esi dvēsele, kura piedzīvo šo zemes dzīvi un tu pati vari izvēlēties, kādās krāsās izkrāsot savu dienu. Tu esi savas pasaules radītāja!

Kā tas izpaudīsies praksē? No rīta, tikko modušās, mēs pašas izvēlamies savu noskaņojumu, un ar saviem mazajiem sievišķīgajiem rituāliem sakopjam savu iekšiņu, varbūt arī uzzīmējam savu seju un noskaņojamies tam, lai šī diena būtu lieliskākā mūsu dzīves diena. Lai top!

  

Vingrinājumi

*Īsi pēc pamošanās, vēl ar neatvērtām acīm, iztēlojies, kādā krāsā tu šodien jūties? Pēc tam apzināti garderobē izvēlies to apģērbu, kurš ir maksimāli pietuvināts šai krāsai.
*Pie efektīvākajiem pārslēgšanās veidiem pieder: 1) atidentificēšanās; 2) apzinātas darbības, kas parasti ir kaut kas ļoti vienkāršs – duša, pastaiga, smaids savam spoguļattēlam, parunāt ar sevi, iemīļotā mūzika, atcerēties par ko tu tiešām esi pateicīga savā dzīvē, uzdejot, sievietēm – rūpes par savu ārējo izskatu u.tml.
*Rītos, kakad tevī dominē ne-stāvokļi, godīgi sev to atzīsti. Tad uzdod sev jautājumu – kādu sevi tu šodien vēlētos piedzīvot. Pat tad, ja atbilde ir “skumjā vientuļniece”, atļauj to sev, pilnībā saplūstot ar šo lomu, bet ja dienas laikā tev apnīk, tad droši izvēlies jebkuru citu ampluā. NB! Paturi prātā smalko balansu starp – nenodarīt pāri citiem, bet arī nenoliegt sevi un savus stāvokļus, citiem izdabājot.
 

Autore Jana Reķe

©Žurnāls Spīgana 3(11) jūnijs/jūlijs 2021, rubrika Apzinātība, 48.-49.lpp.

©Latvijas Mediji, 2021

Pievienot komentāru

Komentāri   

+1 # Anita 2021-11-01 19:44
Interesanti un iedvesmojoši,pa ldies
Atbildēt | Atbildēt ar citātu | Citēt | Paziņot administratoram