Patiesības meklējumos

… kad tik daudz patiesību, kā neapjukt un atrast savējo?

Mēs dzīvojam tādā laikā, kad nepārtraukti tiekam pārsātināti ar informāciju un pat tad, ja atsaucas uz faktiem un pētījumiem, godīgi, arī tie ar savu pretrunīgumu neievieš lielāku skaidrību. Mūsu prāti izmisīgi mēģina atrast ticamākos scenārijus vai, ja grib paslinkot, ātri piemetas kāda mums personiski simpātiska cilvēka viedoklim. Tomēr sevi ilgstoši apmānīt neizdodas un kādā brīdī mēs atkal ķeramies klāt pie patiesības meklējumiem. Bet kā šim jautājumam pieiet apzināti? Galu galā, kā sev palīdzēt nepazaudēties šajā informatīvajā laikmetā?

Dzīve ir pretrunu pilna un mēs esam pretrunu pilni. Kādēļ lai pasaule tāda nebūtu? Vienā brīdī mēs mīlam, otrā jau nīstam, te esam dāsni, te atkal skopi, te balti un pūkaini eņģelīši un dievietes manifestācijas uz zemes, te dusmu pārņemtas vellatas, kas savā ceļā sašķeļ visu. Ah! Kad esam dzīvi un īsti, mēs esam tik ļoti daudzšķautņaini!

Budisms, vēdas, sufisms, hermētisms un noteikti vēl daudzas citas senās tradīcijas tiešā vai netiešā veidā pauž: pasaule ir mentāla jeb viss ko mēs jūtam, redzam un dzirdam ir mentālās enerģijas (prāta) radīts produkts.

Man pašai ir ļoti tuva metafora - pasaule ir dieva sapnis. Tas ir stāsts par to, ka dievs sapnī redz pasauli kā savas iekšējās apziņas spoguli. Tā kā tas ir viņa sapnis, tad viss ko viņš šajā sapnī redz ir daļiņa no viņa paša. Un mēs šajā sapnī, pēc dieva līdzības dzīvojam, radam, ciešam, maināmies… un arī sapņojam. Savukārt mūsu sapņos jau pēc mūsu pašu līdzības mēs redzam un radam vēl citas pasaules, kurās arī kāds mīl, cieš, priecājas un skumst … un arī šis “kāds” sapņo. Tā arī mēs, kā dieva līdzinieki, ar katru savu domu radām aizvien jaunas pasaules. Savas pasaules.

Vai salatētis eksistē?

Bija Ziemassvētku laiks, man bija kādi padsmit gadi. Tajā laikā mūsu ģimenē svētku svinēšana nozīmēja dienām ilgi skatīties Ziemassvētku filmas par salaveci, brīnumiem, rūķiem un dāvanu maisiem. Gatavojoties kārtējam filmu maratonam, es pēkšņi izkritu no kopējās noskaņas. Man atnāca atskārsme, par kuru ļoti gribēju pārliecināties. Es pagriezos pret mammu un acīs skatoties ļoti nopietnā balsī jautāju: ”Vai salatētis eksistē?”.

Lieki komentēt mammas reakciju uz tobrīd jau tiešām lielās un parasti gudrās meitas jautājumu. Šī atskārsme manī vēl joprojām ļoti dzīvi mutuļo: ja salatētis neeksistē, tad kāpēc tik daudz cilvēku uz šīs pasaules par to runā, uzņem filmas, stāsta saviem bērniem. Ja tas nav īsts un visi to zina, tad kāpēc mēs tam tērējam tik daudz laika un enerģijas?

Un, lai vai kā būtu ar to salatēti, par vienu gan mēs varam būt droši, cilvēkam patīk izdomāt lietas (lasi – radīt savas pasaules). It kā jau pēc dieva līdzības, bet kas ir nogājis greizi? Varbūt tas, ka mēs to darām autopilota režīmā, tā īsti neapzinoties ne to kā tās notiek, ne kāpēc? Tas izskatās tā, it kā mums būtu iedots instruments, dievišķs instruments, ar kuru mēs īsti neprotam apieties. Piemēram, līdzībās, iedodot skalpeli bērnam.

Pasauļu radīšana

Nedaudz pavērojot sevi, tik bieži ir nācies piefiksēt, kā pasaule mainās atkarībā no mana noskaņojuma, iekšējās pašsajūtas un attieksmes. Vai esi pamanījis, ka iepazīstoties lielākā daļa cilvēku neizsauc kādas skaļas emocijas, bet kad iepazīstam tuvāk, varbūt iemīlam – liekas, nav skaistāka cilvēka uz šīs pasaules! Tas var neatbilst realitātei, bet pilnībā atbilst mūsu tā brīža pasaules uztverei. Vēl pēc kāda laika mēs varam atklāt, ka cilvēks nebūt neatbilst mūsu uzburtajam tēlam un vilties. Tanī brīdī šis pats cilvēks uz burvju mājienu mūsu acīs pārvēršas par briesmoni.

Cits piemērs, kad mēs skatāmies ziņas par jaunākajiem saslimstības gadījumiem, ziņas ir vienas un tās pašas – vieni satraucas, citi ignorē, vēl kāds dusmojas vai paklusām sāk gatavoties sliktākajam. Ziņa viena un tā pati, kāpēc tik daudz un dažādu reakciju, kāpēc tiek uzburti tik daudz stāstu un scenāriju (subjektīvo realitāšu)?

Atminies metaforu par pasauli, kā dieva sapni. Kā tu domā, kāpēc dievs radījis ir šo pasauli (sapni)? Saskaņā ar senajām filozofijām – lai jaunatklātu un pašradītu sevi. Bet cilvēks, kāpēc cilvēks izdomā dažādus stāstus uz vieniem un tiem pašiem notikumiem, ziņām, filmām un cilvēkiem reaģējot tik atšķirīgi? Varbūt arī mēs tādā veidā kaut ko iepazīstam, atklājam, izzinām vai pašradām?

Rakstīts, ka visas mūsu ciešanas ir no sevis, savas patiesās dabas nezināšanas. Tad varbūt mūsu pašradītās pasaules, kurās ir gan mīlestība un naids, gan bailes un satraukumi mums parāda daļiņu no tā, kas mēs esam patiesībā, kaut kas no mūsu īstenās, dievišķās dabas?

Tā vai citādi, mūsdienu psiholoģija to sauc par darbu ar savu zemapziņu un virsapziņu un praktiskajā izpildījumā ir pilnīgi vienisprātis ar ideju: visa pasaule ir MŪSU PAŠU spogulis. Mūsu reakcijas uz apkārtējās pasaules notikumiem par mums pastāsta daudz vairāk kā simtiem vārdu.

Tā augstāk minētos piemērus varētu izskatīt kā: mīlestība parāda, ka mūsos ir augstāka veida mīlestība un vienotība ar visuma radošajiem spēkiem; spēja ieraudzīt otrā cilvēkā skaisto – spēja ieraudzīt skaisto arī sevī, apjaust, cik mēs esam unikāli un neatkārtojami; vilšanās mīlestībā – mēs esam mīlestības cēlonis un avots, mēs mīlam un mūs piepilda spēja tajā dalīties, nevis pieprasīt vai gaidīt kaut ko no otra. No otra piemēra, bailes no saslimšanas – bailes no tā, ka pa īstam nemaz vēl neesam dzīvojuši; dusmas par cilvēku baidīšanu – aizsargreakcija, jo baidāmies, ka paši nespēsim tikt galā ar šo informāciju; ignorēšana – aizsargreakcija ar norobežošanos no pasaules, liecinās par grūtībām pieņemt realitāti tādu kāda tā ir. Tas, savukārt rodas no tā, ka nespējam sevi pieņemt tādus, kādi esam patiesībā, bet tas atkal – ka tā īsti sevi vēl nemaz nepazīstam utt.

Lielais atšķīrējs – sirds

Smeļoties atbildes no senajām tradīcijām, prāts ir instruments bez saimnieka (lasi - dvēseles). Kamēr saimnieks guļ, tas izklaidējas kā vien māk. Pat mūsu galvas smadzenēm ir divas puslodes, tas ir tā, it kā, lai mums vienmēr būtu ar ko parunāties, ja nu gadījumā saimnieks pārāk ilgi aizguļas. Tas spēlē ēnu spēles pats ar sevi, smeļoties idejas un scenārijus no guļošā saimnieka.

Atslēga uz dvēseles durvīm ir sirds. Kā enerģētiskais centrs mūsos, kas ļauj piekļūt šī ķermeņa, apziņas, emociju saimniekam – mūsu būtībai. Sakrālā sirds, kas fiziski atrodas krūškurvja centrā, caur kuru mēs varam sajust augstākos plānus un pieslēgties mūsu dvēseles saprātam, augstākajam ES.

Kamēr mēs būsim prātā, notiks patstāvīga mētāšanās no vienas galējības otrā. Tas būs ļoti izklaidējošs un piesātināts process, kurš caru greiziem spoguļiem tomēr palīdz mums uzzināt, kāda tad ir tā mūsu patiesā daba. Tomēr bez sirsniņas, bez saiknes ar savu augstāko ES (dvēseli), mēs līdz galam nenoticēsim un pie pirmajām grūtībām atkal sāksim mētāties starp patiesībām un viedokļiem. Dažkārt to sauc par ticību, par iekšēju zināšanu, arī par intuīciju vai nekur nenodefinētu iekšēju pārliecību.

Kā to stiprināt? Pievēršoties tam, kas tevi piepilda ar gaišām sajūtām, ne virspusējiem zibšņiem vai emocionāliem sprakšķiem, bet gan ar visaptverošo sajūtu, kura atsaucas katrā mūsu ķermeņa šūnā, padarot mūs gaišākus un labākus. Bieži tās ir radošās aktivitātes, mūzika, pastaigas, pieskaršanās zemei un dabai, vienkārši elpot un būt. Meditēt. Dziedāt. Lasīt. Galvenais, darīt. Vienā brīdī gaismiņas mūsos būs pietiekami, lai saskatītu, kas patiesi notiek tajā tumšajā telpā (pasaulē), kurā līdz šim kā apmaldījušies mētājāmies no vienas puspatiesības pie otras.

Personīgā realitāte un personīga atbildība

Galvenās atziņās ceļā uz izpratni par to, kur meklējama patiesība:

Pasaule ir tāda kāda tā ir. Tā nav ne laba, ne slikta; ne balta, ne melna; šeit nav ne paradīze, ne elle. Tas, kāda tā ir tieši mums, ir atkarīgs no mūsu uztveres.
Mūsu uztvere tiešā veidā ir atkarīga no tā, cik tīra ir mūsu apziņa un cik labi mēs pazīstam savu patieso būtību.
Dzīvojot prātā – mēs vienmēr mētāsimies starp dažādām patiesībām un alternatīvām.
Sirds ir durvis uz mūsu augstāko ES (dvēseli), kas palīdz labāk saprast savu patieso būtību, nepastarpinātāk uztvert realitāti un caur to iegūt spēju atšķirt patiesību no maldugunīm.
Praktiski tas nozīmē: pārslēdz savu uzmanību no prāta (galvas) uz sirdi (krūškurvja centru) un mēģini no šīs vietas sajust, kas ir tava patiesība.

Dzīvojot mehāniskajā (autopilota) prātā, tusiņš būs garantēts, bet laime izpaliks. Patiesība slēpsies jūsu sirds sajūtā, saiknē ar savu augstāko patības daļu, kas ir kā gaisma, kas iedegta tumšā istabā.

Manā pasaulē es jūtu un dzīvoju ar apziņu, ka mēs visi esam dvēseles, kas piedzīvo zemes dzīvi bezgalīgi garā inkarnāciju ciklā. Mēs šeit esam, lai mācītos un paplašinātu savu apziņu. Mēs visi tiekam mīlēti, loloti, sargāti un virzīti. Viss, tiešām viss, kas notiek mūsu dzīvē notiek kā labākais no iespējamiem scenārijiem, lai mēs neapstātos savā izaugsmē. Kādā pasaulē dzīvo tu?

Vingrinājums: Kā izdarīt izvēli? (informatīvais apjukums)

Šis vingrinājums noderēs praktiski pie jebkuras dilemmas, apjukuma vai problēmas pieņemt lēmumus.

Apstājies, atrodi laiku un vietu, kur tevi neviens netraucēs, aizver acis un veic vismaz 5-15 lēnas ieelpas un izelpas.
Iztēlojies, ka notiek tevi satraucošā situācija, piepildās viena tevis iztēlotā realitāte. Lēni elpo ar sajūtu, ka tā ir noticis un uzmanīgi atseko sava ķermeņa signālus. Tad domās saki sev stop! un dziļi izelpo.
Tagad iztēlojies otru situācijas variantu. Kā tavs ķermenis reaģē un jūtas pie šī otra varianta, atseko signālus. Noslēgumā, atkal saki sev stop! un dziļi izelpo.

Tavs scenārijs būs tas, kur ķermeņa sajūtas būs bijušas patīkamākas. Ķermenis ir instinktīvi intuitīvais uztveres kanāls, to apmānīt ir visgrūtāk. Patiesībā šis vingrinājums palīdz uztrenēt intuīciju. Sākumā galvenais ir noskaņoties caur elpošanu, no šejienes arī variēsies tieši tev vajadzīgais laiks, bet ar pieredzi, tas var aizņemt vien pāris minūtes.

Vingrinājums: Savu slēpto resursu atklāšanai – visa pasaule kā spogulis!

Piefiksējam, vislabāk pierakstām, notikumus, vārdus, cilvēkus un situācijas uz kuriem mums ir emocionāla reakcija (dusmas, bailes, prieks, iedvesma, skumjas vai atvasinātie stāvokļi). Pat tad ja tā vienkārši ir reklāma, kaimiņu suns vai kārtējais valdības paziņojums, ja jums spēcīgi mainās emocijas – piefiksējiet to.
Kādā citā laikā, kad jūs vairs neesat emocijās, bet noskaņoti vairāk apcerīgi, analītiski vai filozofiski, pārskatiet šo sarakstu. Pamaniet likumsakarības un mēģiniet padomāt, ar kādām dvēseles kvalitātēm, to noliegšanu, ir saistītas jūsu reakcija. Ja ir kāds uzticams draugs, varat pārrunāt ar viņu, jo dažkārt no malas ir vieglāk ieraudzīt.

Vingrinājuma būtība – visa pasaule ir mans spogulis. Viss, kas notiek mūsu dzīvēs atspoguļo kaut ko vairāk vai mazāk apzinātu mūsos. Ļoti bieži aiz spēcīgām emocijām uz ārējās pasaules notikumiem – slēpjas zemapziņā nobloķēti resursi, kuri mūsos spirinās un tirinās, meklējot iespēju izpausties. Tā ir daļa no mūsu patiesās būtības, kura arī vēlas izpausties.

Autore Jana Reķe