Atklāsmei

Dvēsele

Dzīves vektors

Pašatklāsme

Pašizziņa

Psiholoģija

Reakcijas

Mūsu dzīves ir palikušas tik intensīvas un pilnas notikumiem, ka ne visu informāciju mūsu smadzenes spēj apstrādāt. Lai nesajuktu prātā un tās nepārkarsētu, mūsos ir iekodēta maza programmiņa – mēs uztveram un reaģējam tikai uz to, kas mums ir svarīgs vai aktuāls tajā brīdī, pie tam, aktuāls ne tikai caur prātu, bet caur kādu dziļāku un stabilāku vaduguni mūsos. Tas palīdz mums aiztaupīt lieku enerģijas patēriņu un laiku uz nesvarīgākiem notikumiem, cilvēkiem un lietām. Tomēr, tā kā tā ir izlases veida uztvere, tad nav brīnums, ka caur it kā vienādām situācijām, mēs katrs gūstam savu neatkārtojamo pieredzi un secinājumus. Savā veidā šī mūsu īpatnība - reaģēt un uztvert svarīgāko, arī veido mūsu dzīvi.

Mūsu instinktīvā daba sadarbojoties ar mūsu dvēseles gudrību nodrošina, ka reaģējam uz visu, kas saskan vai palīdz mūs izvest uz patieso savas dzīves vektoru.

Tas var izpausties, piemēram, ja tu gribēsi paēst, tu pamanīsi smalkmaizīšu smaržu no netālās beķerejas, sabiedriskajā transportā piefiksēsi kāda pasažiera detalizēto stāstījumu par gardu maltīti, garām braucot pamanīsi milzīgu reklāmas plakātu ar ēdienu – vēlme paēst signalizēs caur visām maņām un tu tās pamanīsi un piefiksēsi. Respektīvi, prāts būs uztvēris tavu signālu, ka vēlies paēst, tādēļ meklēs vidē visu, kas var tev palīdzēt apmierināt šo vēlmi. Savukārt, ja tu būtu paēdis, visi šie vides signāli paliktu bez ievērības.

Kā noteikt savu dzīves vektoru?

Cilvēks ir tik īpatnēja būtība - dzīvot saskaņā ar savu patieso dabu būtu jābūt visvienkāršākajam visā pasaulē. Tomēr mums visiem ir sava bērnības pieredze, kuras rezultātā mēs mācījāmies atbilst vairāk vecāku priekšstatiem par sevi nevis būt pašiem. Mūsos ir gan dzīvnieciski instinktīvā daba ar savām vēlmēm un vajadzībām, gan bagātā krāsaino emociju pasaule. Tas viss rada ne tikai apjukumu, bet arī teoretizētu priekšstatu pašam par sevi, saviem dzīves mērķiem un uzdevumiem, kas mēdz būt maldīgi.

Šī metode balstīta uz tavu reakciju uz apkārtējo pasauli:

• nav reakcijas – attiecīgi notiekošais nav svarīgs. Smadzenes ir izdzēsušas vai pārskrējušas notiekošajam pāri, atzīstot to par nesvarīgu. Tajā nav saskatāma saistība ar tavu šā brīža fokusu.
• ir reakcija – ir svarīgi. Tava būtība kādu iemeslu dēļ ir norezonējusi ar notiekošo un tas norāda, ka tam ir tieša vai netieša ietekme uz tavu dzīves vektoru.

Notikumiem tavā dzīvē uz kuriem esi reaģējis var būt neskaitāmi iemesli. Tie var būt:

• pagātnes negatīvā pieredze, kas ir gatava izdziedināties;
• nākotnes sapņi, kurus laiks beidzot sasniegt;
• tava patiesā daba, kas beidzot vēlas izpausties;
• neapmierinātas ķermeņa vajadzības;
• pašapmāns attiecībās un daudzi citi iemesli.

Vispatiesākais būtu apgalvojums, cik cilvēku, tik būs arī variantu, tomēr padalīšos ar pāris biežāk sastopamākiem scenārijiem:

• Mazvērtības mākts cilvēks – jebkurā sarunā saklausīs tikai to daļu, kas ir kritika, pat ja tā būs kā maza piebilde neskaitāmu komplimentu jūrā. Komplementus nepiefiksēs, bet kritiku atcerēsies vēl ilgi.
• Ja tu emocionāli reaģē uz apkārtējo negācijām, tad jānoskaidro, kāpēc tevi tās satrauc? Iespējams, ka tu pats pret sevi izturies nejauki – nerūpējies par ķermeni, nebaro savu prātu ar interesantu lasāmvielu, vai sen neesi darījis ko tādu, kas tevi patiesi iepriecinātu.
• Ja tevi pārņem skaudība, ka kaimiņam ir laba mašīna, tad tas var norādīt, ka arī tu vari pie tādas tikt. Esi godīgs pret sevi - atzīsti, ka vēlies mašīnu, un strādā, lai pie tādas tiktu.
• Ja nepārtraukti vēlies kādu kritizēt, tad jāapdomā – kāpēc? Iespējams tu zini, ka vari izdarīt labāk par otru, bet neesi uzdrošinājies sev to atzīt un neesi sācis to darīt?

Kas nosaka mūsu reakcijas?

Mūsu reakcijas uz apkārtējo pasauli var izskaidrot gan caur dominējošajiem cilvēku instinktiem, gan caur fizioloģiju, kur var izdalīt:

1. Instinktīvo saprātu (dominē smadzeņu pamatne un smadzenītes) – uzvedību diktē ķermeņa saprāts;
2. Sajūtu saprātu (dominē limbiskā sistēma) – uzvedību diktē emocijas;
3. Intelektuālais saprāts (dominē smadzeņu garoza) – uzvedību diktē prāts.

Kā rīkoties saskaroties ar dažādām reakcijām?

Lai arī katram no mums ir tieksme uz vienu dominējošo instinktu, mūsos tie visi ir pārstāvēti. Ļoti svarīgi ir saprast, kurš no instinktiem ir izraisījis konkrēto reakciju, jo izejot no tā mēs atšķirīgi rīkosimies:

1. Prāts ir vismānīgākais instinkts, gribot palīdzēt, prāts mūs var ievest viltus spriedumos un secinājumos, bet tā izpausme ir salīdzinoši vieglāk vadāma. Attiecīgi, ja tava šā brīža aktualitāte ir saistīta ar ideju trūkumu, jauna redzējuma iegūšanu vai kvalitatīva rīcības plāna izstrādi, tad tevī šobrīd dominē prāts. Lai tiktu ārā no prāta viltus scenārijiem, ir 2 rīcības scenāriji:

• uz augšu – nomierināt prātu, attīrīt to no pagātnes pieredžu gūsta un koncentrēties tikai uz paveicamo šajā brīdī.
• uz leju – savus spriedumus vērtējam un testējam caur savām sajūtām (ja jūtamies labi – tad pareizs lēmums, ja slikti – nepareizs).

2. Emocijas. Mēdz teikt – žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli tiek pāri. Tieši emocijas bieži mums palīdz izkļūt no prāta labirintiem, neļaujot sev samelot un ļaujot sajust mūsu dziļākās vēlmes. Savukārt, lai tiktu ārā no plosošas jūtu pārbagātības, ir iespējams:

• uz augšu – jānoķer šaurais balanss starp ļaušanos emocijām, lai atbrīvotos no liekā emocionālā sloga, un to brīdi, kad ilgāka ļaušanās savai emociju jūrai mūs novilks destruktīvā stāvoklī no kura ārā varēs tikt tikai ar citu palīdzību.
• uz leju - vienkārši atsakies no visa uz ko tu tik ļoti tiecies, esi pieķēries, vēlies. Atsakies no tā visa. Padodies. Tas ļaus tev nokļūt dziļākā stāvoklī, tā dēvētajā “bedres dibenā”, tur mēs varam sajust pamatu pret kuru atsperties, lai tālāk atkal celtos augšup.

Kvalitatīvus lēmumus un spriedumus par sevi un savu dzīvi mēs nevaram pieņemt, kamēr esam emociju pārņemti. Tomēr emocijas var mums palīdzēt saprast, kur prāts mūs maldina.

 

3. Ķermenis – tā instinkti atbild par izdzīvošanu, arī par drošību, materiālo un fizisko komfortu, dzimtas turpinājumu. Šie ir seni un visdziļāk mūsos iesakņojušies instinkti, tādēļ arī visgrūtāk vadāmie. Mūsu ķermenis bieži cieš prāta radīto baiļu un apspiesto emociju dēļ, atbildot ar slimību. Šajā instinktu triādē ķermenis būs visgodīgākais – tā vajadzības un vēlmes nevar apspiest ar prātu vai iežēlināt ar emocijām, tomēr tas nenozīmē, ka mums ir pilnībā jāizdabā visiem ķermeņa instinktiem. Lai tiktu ārā no ķermeņa instinktu pajūga, tev ir iespēja:

• uz leju – jebkādā veidā cenšoties apmierināt ķermeņa vajadzības.
• uz augšu – veselīgā, sev un apkārtējiem cilvēkiem nekaitīgā veidā apmierināt ķermeņa vajadzības, cenšoties ievērot mēru un mācoties sevi piebremzēt (pēc pirmā apmierinājuma gūšanas ķermenim jau ir labi, bet šeit pieslēdzas programma – ja nu atkal man nedos, neļaus, pietrūks – tādēļ turpinām būt negausīgi). Ilgstošas ķermeņa vajadzību apspiešanas rezultātā ir jārēķinās, ka būs vajadzīgs ilgāks terapeitiskais laiks ar izdabāšanu savam ķermenim, līdz tiks atcelta iekšējā “izdzīvošanas” trauksme.

Tikai tiekot galā ar ķermeņa instinktiem mēs varam virzīties tālāk un lemt par to, kas mums sagādā patiesu prieku (emocijas) un ko mēs patiesi vēlamies (prāts).

Kāpēc tas notiek?

Katrā mūsu reakcijā uz apkārtējo pasauli ir kāda lielāka mums domāta svētība, tās ir norādes par to, kas ļauj mums būt lielākā saskaņā ar savu dabu un palīdz iziet uz savu dzīves vektoru.

Dzīve ir interesanta un piedzīvojumu pilna. Uztverot katru dzīves pieredzi kā mācību stundu, kuras rezultātā mēs attīstām sevi un garīgi augam kā individualitātes, ir bezgalīgs atklājumu pilns ceļš, kura potenciālam nav robežu.

Lai mums izdodas augt un bagātināt katru dzīves mirkli, esot saskaņā ar sev paredzēto dzīves uzdevumu!

©  Jana Reķe, astropsihologs, speciāli www.dveselesspeks.lv, 2016

Pievienot komentāru