Emocijas
Savā astropsiholoģes praksē gadu gaidā esmu novērojusi, ka mēs pamanāmies sastrīdēties, apvainoties un dusmoties uz otru, tā arī neizrunājot savas neapmierinātības cēloni. Uz jautājumu - vai esat par to runājuši? Visbiežāk saņemtās atbildes ir: es to esmu jau simtām reižu teikusi; manī neklausās; mani ignorē; tam tāpat nav jēgas u.tml. Vienvārdsakot, rodas priekšstats, ka mēs esam aizmirsuši runāt par būtisko un neērto, to kas mūs patiesi satrauc. Šajā rakstā par to, kā komunicēt par tēmu, kas otram 100% nepatiks jeb grūtās sarunas.
Iesākumā atgādināšu, ka komunikācija ir viena no cilvēka bāzes vajadzībām un tā ir vajadzīga visiem cilvēkiem, kuri staigā pa šo zemes virsmu. Caur komunikāciju (kā verbālo, neverbālo un tā dēvēto “ķermeņa valodu”) mēs mijiedarbojamies ar apkārtējo pasauli. Caur to mēs mācamies un augam, pārslēdzamies no sava egoisma un iekšējiem stāvokļiem, kas dažkārt var būt destruktīvi, uz daudz bagātinošāku dzīves pieredzi. Citiem vārdiem, mēs nevaram būt psihiski veseli, ja mums nav sava komunikācijas zona.
Tāpat arī vēlos uzsvērt, ka visas attiecības un, jo sevišķi tuvajās attiecībās vienmēr darbosies triju spēku likums:
- Saskaņas zona, kur jums ar otru cilvēku pilnībā sakritīs vēlmes, vērtības un vajadzības;
- Kompromisa zona, tēmas, kurās mēs spējam rast alternatīvus, abām pusēm pieņemamus risinājumus;
- Nesaskaņas zona – tēmas, kurās viedoklis, vērtības un pārliecībās pilnībā nesakrītīs.
Visās attiecībās, un šeit nav stāsts tikai par partnerattiecībām, tās būs attiecības arī ar jūsu vecākiem, bērniem, draugiem un draudzenēm, priekšniekiem, padotajiem, vīriem un sievām, citiem vārdiem – visas jums svarīgās attiecības, būs saistītas ar šīm trīs zonām. Jo plašāka būs jūsu saskaņas zona un mazāka nesaskaņas zona, jo dabiski harmoniskākas būs jūsu attiecības un jums būs vieglāk būt tuvās un uzticības pilnās attiecībās, un otrādi – jo plašāka būs jūsu nesaskaņas zona un mazāka saskaņas, jo sarežģītākas būs jūsu attiecības.
Tā ir ilūzija, ka ar “īsto” vai “savējo” vienmēr būsim uz viena viļņa. Patiesībā, jo tuvāki mēs kļūstam, jo vairāk nesakritības mēs ieraugām un, jo lielāka iespēja ir rasties konfliktam, kas pareizi izvests tikai palielinās jūsu tuvību un savstarpējo uzticēšanos.
Ir ļoti svarīgi apzināties un pieņemt, ka pretēji viedokļi ar jums svarīgu otru cilvēku ir pilnībā normāli. Tas nenozīmē un neliecina, ka jūsu attiecībām nav vieta būt vai, ka tās obligāti ir jāpārtrauc. Tas liecinās tikai par to, ka tās ir izaugušas:
- kompensējošās (zemes) attiecībās – jūsu svaru kausi saistībā ar kādām jūsu pamatvajadzībām vai dzīves vērtībām, sevis nezināšanas un nolieguma rezultātā ir pielijuši pilni un jūs beidzot to apzināties un esat gatavi par tām iestāties. Šeit dusmas un agresija ir dabiska aizsargreakcija uz jūsu jauno pašapzināto vai jaunatgūto Es. Ļoti daudzas attiecības ar to arī beigsies.
- bezgalīgā potenciāla (dievišķās) attiecībās, kad esošās pārliecības un priekšstati būs sevi izsmēluši, nobriedīs konflikts, kas ļaus sašķelt kādus stereotipus par sevi, partneri, pasauli vai dzīvi kopumā, kas stāv ceļā uz jaunu un daudz dziļāku tuvību. Šeit abi partneri un viņu savstarpējās attiecības patstāvīgi augs un mainīsies.
Kas tad liecinās par to, ka mums priekšā gaidāma grūta saruna?
Par to liecinās vienas no trīs veselīgu attiecību bāzes kvalitāšu zaudēšana – savstarpējā cieņa, interese vai uzticēšanās. Visbiežāk cieņa tiek zaudēta tad, ja apzināti vai neapzināti otrs regulāri pārkāpj mūsu robežas. Intereses zudums izpaudīsies jau ar kādiem klišejiskiem priekšstatiem par otru cilvēku un apgalvojumu, ka es jau viņu zinu. Savukārt par uzticēšanās zudumu liecinās kontrole, manipulācija, nievājoša izteikšanās par ko jums svarīgu u.tml.
Tanī pat laikā, jo svarīgāka būs tēma, jo stiprāka būs tendence to nepareizi risināt. Tādēļ, ka lai fokusētos uz sev svarīgo jautājumu, mēs iekšēji sagrupējamies uz vienu mērķi, sašaurināmies, bieži atmetot daudzus citus savas dzīves aspektus. Mēs iekšēji it kā aizveramies pasaulei ar visām tās iespējām un pārslēdzamies uz izdzīvošanas stratēģiju. Ķermenis uz to reaģēs kā ar stresu, un mūsu rīcības stratēģija būs līdzīga kā stresa apstākļos: bēgšana (izvairīšanās), uzbrukšana vai sastingšana - izlikšanās, ka tas mūs neskar, cerībā, ka situācija kādā brīdī pati atrisināsies.
No šejienes arī dažādas neadekvātas un pārspīlētas emocijas - dusmas, aizkaitinājums, neapmierinātība, kas bieži būs arī rādītājs, ka situācija jau ir sasniegusi kritisko robežu. Tādēļ ir tik ļoti svarīgi, ka tu pati arī uzņemies atbildību/iniciatīvu par šo nesaskaņas zonu. Kaut ko gaidīt, nozīmēs sagaidīt to brīdi, kad situācija atrisināsies maksimāli dramatiski.
Gatavošanās grūtajām sarunām
Pirms sarunas iniciēšanas būtu ieteicams sākt ar sevis sagatavošanu. Attiniet prātā situācijas, vārdus un savas reakcijas – kas ir tie vārdi, uzvedība, ķermeņa valoda, tēmas, kas jūs maksimāli ātri izsit ārā no līdzsvara? Šis var kļūt par atklāsmēm piepildītu brīdi, jo katra jūsu reakcija būs saistīta ar kādu sāpīgu nospiedumu jūsos, uz kuru mehāniski reaģējat ar stresu. Šobrīd tās cēloņus lieki necilāsim, tik piebildīšu, ka tas noteikti liecinās par zonām, kurās tu sevi vēl diez ko labi nepazīsti un kur noteikti ir iestrēguši kādi resursi.
Apdomājam, kas ir tas, kas tev varētu palīdzēt atgūt iekšējo mieru un līdzsvaru pat tad, ja šī trigera zona tiek skarta jūsu sarunā. Kā tu sevi viegli un ātri vari nobalansēt, atgūstot iekšējo mieru un drošības sajūtu? Kas tev palīdzēs saglabāt cieņu, interesi un uzticēšanos otram cilvēkam? Piemēram, lai atgūtu cieņu – pārslēdzieties uz otra dvēselisko aspektu, jo pat pie visdīvainākās uzvedības, lielākoties otrs apzināti tev nedara pāri. Lai atgūtu interesi – atgādināt sev, ka viss dzīvais patstāvīgi mainās un attīstīties var tikai tas, kur mums ir patiesa interese. Lai atgūtu uzticēšanos – atgādini sev, ka vienalga, kāda būtu situācija un otra reakcijas, viss notiks tādā veidā, kā vislabāk būs tev un tavai dvēselei.
Tāpat parūpējies arī par sarunai piemērotu vidi, laiku un apstākļiem. Sarunai būtu jānoris viens pret vienu, bez citu pušu klātbūtnes (cieņas izpaušana) un maksimāli bez ārējiem traucēkļiem, kā telefons, televizors u.c.
Grūto sarunu instrukcija
1. Sarunas mērķis. Ko mēs vēlamies sev, partnerim (ar patiesām rūpēm un interesi) un no šīm attiecībām kopumā?
2. Pareizais noskaņojums un sarunas tēmai atbilstoša emocionāla nokrāsa – cieņa, uzticēšanās un interese, vedot sarunu no vienlīdzības pozīcijas (ne samazinot, ne paaugstinot sevi pār otru), cenošoties atsekot, lai visas sarunas gaitā gan tu pati, gan otrs justos drošībā, neapdraudēts.
Kas liecināts, ka cilvēks ir zaudējis drošības sajūtu un izjūt stresu:
- ja otrs pēkšņi apklust, var liecināt, ka otrs baidās zaudēt attiecības vai jebko citu, kas viņam svarīgs;
- ja cilvēks neverbāli izvairās no sarunas, bakstīšanās telefonā, datorā, atskatīšanās u.tml., tad sarunu būtu labāk pārcelt uz citu reizi;
- ja cilvēks asi piekrīt runāt, bet neverbālika liecina par aizsargāšanos (sakrusto rokas, paņem tējas krūzi, ietinas apģērbā u.tml.);
- ja ir pretuzbrukums – klišeju un vispārinājumu piesaukšana, paaugstināts tonis, ierasti mehāniska uzvedība, tonis;
- pastiprināta kontrole: Kur skaties? Kāpēc novērs skatienu? Kāpēc tu minstinies? u.tml.
3. Ja otrs ir pārgājis aizsargpozīcijās, tad vēlreiz pārliecinieties: Vai jums uzticas? Vai vispār saprot par ko tu runā un ko tu no viņa gribi?
Šeit var vēlreiz atkārtot sarunas mērķi. Vienmēr var lieku reizi no sirds atvainoties, ka tu otru patiesi nevēlies aizskart, pārmest vai aizvainot. Runājiet ar otru viņam saprotamā veidā un valodā, īpaši izceļot, ka tu respektē, kas viņam ir svarīgs un caur šo fonu palūgt tomēr pievērsties uz laiku tam, kas tev šobrīd sakāms. Var arī apsolīt pēc tam kopā pievērsties tam, kas otram svarīgs.
4. Noteikt kādas bāzes vajadzības izjūtat pret otru cilvēku un kontrolējam to izpausmes:
- Ja dusmojamies – tas liecinās, ka paši nedarām kaut ko, ko būtu bijis jādara. Diagnostiski, tas liecinās, ka otrs cilvēks mums ir pārvērties par ienaidnieku un viņam piedēvējam kādas pārākas kvalitātes. Ļoti bieži mēs pārspīlējam šāda cilvēka nozīmi mūsu dzīvē.
- Ja esam nobijušies vai izjūtam vainu – otrs ir ļoti svarīgs, bet attiecībās ir zināms neveiklums, noslēgšanās un bezpalīdzības stāvoklis (bieži ar tādu tekstu kā – es to esmu simts reizes teikusi, visu izmēģinājusi u.tml.). Šādās attiecībās mēs bloķējam ļoti daudz iekšējos resursus, kas ļautu uz situāciju paskatīties savādāk.
- Apvainošanās, kad par to pat runāt negribas, bieži ir dziļa vilšanās sajūta otrā. Tas liecinās, ka attiecībās jūtamies kā upuri, bieži samazinām savu nozīmi otra cilvēka dzīvē un vienlaicīgi izkrāsojam to, ko darām otram, neapzināmies savas negatīvās īpašības.
5. Abstrahējies no klišejām, vispārinājumiem un emocionālajām interpretācijām, uzsveriet faktus un to faktu kopumu ar ko situācija ir saistīta.
Runājam pēc būtības, ieskicējot kopējo notikumu fonu, nevis koncentrējaties uz to pēdējo pilienu, ko radīja šī situācija. Aprakstiet emocijas, kuras jūs izjūtat un savas emocionālās vajadzības, bez uzbrukuma vai apvainojumiem. Darām to maksimāli taktiski, uzsverot, ka jums nav vēlme pārmest vai aizvainot. Šeit, ja cilvēks, grib jūs pārtraukt – uzbrukt vai aizstāvēties, varat atgādināt un palūgt (cieņa) otram atļaut pabeigt savu domu, un ka pēc tam, kad to pabeigsi, gribēsi dzirdēt, kas viņam sakāms.
Esiet pārliecinoši par to, ko gribat pateikt, kā arī neaizmirstiet ar piemēriem pastāstīt visus tos ieguvumus, ko otrs iegūs, ja mainīs savu uzvedību. Šeit var atsaukties uz labiem dzīves piemēriem, veiksmīgiem vai otram cilvēkam nozīmīgiem cilvēkiem un viņu dzīves modeli u.tml.
6. Uzaicini otru cilvēku izteikties, kā viņš redz šo situāciju un uzmanīgi uzklausi.
Šeit ir svarīgi, lai tu būtu gatava jebkādam cilvēka viedoklim vai atbildei, arī dzirdēt par sevi stipri neglaimojošus vārdus un skaudru patiesību. Galu galā šī saruna nav par to, ko tu saņemsi, bet dos tev iespēju dzīvot reālā pasaulē, kas var būt arī sāpīga. Tādēļ uzmanīgi uzklausi, ieklausies tajā, ko otrs stāsta un mēģini verbāli un emocionāli nepārtraukt.
7. Pēdējais solis ir atrast jaunu risinājumu situācijai vai problēmai no kuras izauga šī grūtā saruna, bez uzspiešanas, ultimātiem vai citām manipulācijām, rast kompromisu vai abām pusēm derīgu sadarbības modeli.
Grūtās sarunas nav, lai mainītu otru cilvēku, bet lai saprastu ar ko mums īsti ir darīšana. Tieši dēļ tā, ka mums bail paskatīties patiesībai acīs, ir tik grūti vest šādas sarunas. Vienlaicīgi bez dziļām sarunām par to, kas mūs patiesi satrauc, kaitina, der vai neder, patiesa tuvība un dziļas attiecības nav iespējamas. Šādām grūtām sarunām ir vajadzīga liela drosme, bet tā mūs ved uz patiesu apzinātību un iespēju piedzīvot skaistāko sevis un šīs pasaules versiju.
Autore Jana Reķe, 2023
©Žurnāls Spīgana, 2023, rubrikā Attiecību kodi
©Latvijas Mediji, 2023