Trauksme, nemiers, stress, pat panikas lēkmes, visiem šiem stāvokļiem ir kaut kas kopējs, bailes. Citiem vārdiem, tā ir organisma reakcija uz reālu vai iedomātu baiļu situāciju. Šajā nelielajā rakstā esmu apkopojusi praktiskos soļus, ja jums ir ieildzis nemiers, trauksme, stress vai satraukums par kaut ko, kā rezultātā – esat saspringti, nespējat atslābināties, slikti guļat, grūtības koncentrēties, sajūta, ka kaut kas nav kārtībā u.tml.
Tātad, secīgi praktiskie soļi, lai tiktu galā ar trauksmēm:
1. Atzīt, ka mums ir trauksme (nemiers).
Lai vispār varētu kaut ko darīt lietas labā, mums no sākuma ir jāsaprot, ka mums kaut kas kaiš.
2. Pārslēgties uz kaut ko patīkamu, kas mūs iepriecina.
Pārslēgšanās ir vajadzīga iekšējo resursu atjaunošanai un sevis atslābināšanai, lai mums pietiktu spēka kaut ko tālāk darīt.
3. Dziļa, apzināta elpošana.
Pat 5 lēnas un apzinātas ieelpas un izelpas ļoti spēcīgi un kvalitatīvi maina mūsu iekšējo stāvokli.
4. Noteikt savas trauksmes cēloni, to noformulēt – izrunājot vai pierakstot.
Var palīdzēt izrunāšanās ar draugu vai terapeitu, bet tieši konkrēts vārdos noformulēts problēmas cēlonis ir pats galvenais. Tad, kad cēlonis ir atrasts un noformulēts, parasti, tūlīt var just vispārējo ķermeņa atslābinājumu, mēs it kā izelpojam. Tautā saka “sirds palika vieglāka”.
5. Izmantot spēcīgas pārliecības, afirmācijas, apgalvojumus vai pārliecības, kas mums ir saprotamias pieņemamas un saskan ar mūsu pārliecību.
Piemēram, pasaule ir droša vieta; viss, kas notiek, notiek uz labu; es esmu dieva mīļotā meita.
6. Mājdzīvnieki vai palīdzēšana
Mājdzīvnieki ļoti labi relaksē un noņem visa veida trauksmes un nemieru, samazina stresa līmeni. Tādēļ pavadiet laiku ar mājdzīvnieku vai apsveriet pie tāda tikt. Tāpat arī palīdzēšana kādam vai rūpēšanās par kādu palīdz pārslēgties no saviem satraukumiem uz kādu citu, pie tam justies noderīgam un vajadzīgam, kas daudziem cilvēkiem jau liek justies labāk.
7. Situācijas analīze, cik un ko mēs tiešām varam ietekmēt un mainīt.
Tā kā nemiers ir saistīts ar bailēm, tad būtu jāsaprot, vai tā pamatā ir: 1) konstruktīvās bailes - pamatotas bailes – tad ņemam vērā savu satraukuma cēloni un risinām to; 2) nekonstruktīvās bailes – bailēm nav reāla pamata. Tad tās būtu jāatstāj dieva (augstāko spēku, dvēseles, likteņa utml. spēku) ziņā.
8. Dienasgrāmatas rakstīšana vai trauksmju izrunāšana diktafonā.
Regulāra praktika, kas ļauj identificēt savas bailes, nosaukt tās vārdā un pat saprast, ko ar tām darīt, neļaujot tām no zemapziņas raidīt satraucošus signālus.
9. Apzināta ieiešana un trauksmes stāvokļa vadīšana.
Lai iepazītu un vadītu savu nemieru, ļaujam sev apzināti tajā ieiet. Nofiksējam konkrētu laiku, cik ilgi ļausim sev būt šajā stāvoklī. Piefiksējam ballēs, cik tas ir stiprs? Kur ķermenī rezonē? Un apzināti vadam šo stāvokli no sevis ārā, mācoties atidentificēties ar to, piemēram, izkratot.
10. Praktika – darīt vienkāršas, nomierinošas, sistemātiskas darbības, kas atkārtojas.
Tas ļauj nomierināt arī smadzenes un samazināt nemieru. Savukārt staigāšana, piemēram, nemieru tikai pastiprina.
11. Uzmodelējam galvā situāciju no kuras baidamies vai par kuru satraucamies, iztēlojamies soli pa solim, ko mēs darītu tad, ja šī situācija tiešām iestātos.
Piem., no sākuma jūs varat raudāt, ģībt, noslēgties no pasaules… bet tas viss kaut kad beigsies. Jūs taču nevarat mēnešiem ilgi raudāt! Ko jūs darīsiet tad, kad būsiet kārtīgi izraudājies? …. maksmimāli attīstiet domu, cik tālu vien to spējat.
©Jana Reķe, DveselesSpeks.lv, 2020